F. G. Lorkam
Vējš aumaļiem sitas pret tāli
Kā cīrulis septembra stiklā,
Un Granadai asaras bālas
Tek pāri kā mūķenes biklas.

( Kas bijis, tas paliks. Kam notikt – tas būs.
Ziedi par zirgu un jātnieku kļūs.)

Un debesu laukumā blāvā
Simt mākoņu vērši kā nāves
Mauj žēli un skaļi, un vaidi
Šie nolīst pār zemi kā gaidas.

( Kas bijis, tas paliks. Kam notikt – tas būs.
Septiņi kliedzieni krūtīs tev pūs.)

Un saule nāk zemē, un rudens
Tai līdzās pa vētrainām stīgām,
Un mūžsenu avotu ūdens
Tos sasit ar nopūtām līkām.

( Kas bijis, tas paliks. Kam notikt – tas būs.
Klusums kā asns uz pieres tev žūs.)