Ei, ielas, tilti, akmeņi un nāve!
Ei, Odisej un Lāert, mūžu vecs!
Es pagāju jums garām reiz kā kāvi,
Ko pilsēta virs galva augstu redz.

Jūs gulējāt jau mūžībā kā lapā,
Ko baltiem vēja burtiem tāle sien,
Un jūsu bezgrēcības zvaigzne tapa
Par ceļa rādītāju kā arvien.

Es klīdu arvien dziļāk mežos, dūkstīs,
Neviena nesastapdams, nemeklēdams pat,
Ne cilvēka, ne zvēra, upju skūpstu,
Ne savannu, kur dejo liesmu bads.

Es biju izsalcis kā hiēna no rītiem,
Kas biežņā guļ, līdz medījums nāk pats
Un gaidošs sola pusdienas uz krīta,
Un nejaudā to apzināties pat.

Ei, muļķa zvērs, vai neredzi tu spīdam
Pār tevi zobus, pustumsā kas glūn
Un to vien gaida, lai ar nodevības spītu
Tev salauztu it visus kaulus – ū!

Tā, izklaidēdamies un pat pa druskai
No visa nobaudīdams, gāju tālāk es
Un redzēu, kā pilsētas kā plūskas
Tur, inku zeme, verās nāvei – sēžam!

Ei, akmeņi un ielas, tilti, nāve!
Ei, Kortes, Magelān, tu mūžu vecs!
Es nospļaujos par jums un jūsu kāviem
Kas pilsētas bez manas ziņas dedz.