Tev matos pirmais sniegs.
Jā, protams, kaut kāds
Nieks…
Bet paskaties, kā snieg,
Kā rudens projām iet
No tevis un no manis.
Un neiet. Neaiziet.

Jo rudens mums ir blakām,
Mūžīgi rudens blakām,
Kaut bieži mēs sev sakām:
Cik skaisti lapas snieg
No sasalušiem kokiem,
Nu taisni prieks, kā snieg!

Bet tas nav ziemas prieks,
Tas ir vel vairāk lieks,
Vēl vairāk neīsts prieks –
Stingt vienam otra dvašā,
Pirms sniegs uz zemi nāk
Un ienāk tevī pašā…

Tev matos pirmais sniegs.
Jā, protams mazs balts
Nieks…
Bet paskaties, kā snieg,
Kā lapas sniegā mieg
Un mieg, un mieg, un mieg.,
Un mūžam neaizsnieg.