Tik vien, kā vējš pa tumšiem zariem.
Un viss. Un jauna gaisma most.
Es atkal baltiem ziedu stariem
Pie tava pleca pieskaršos.

Tu guli vēl. Un man kļūst žēl
To tavu spožo ķiršu kreļļu,
Kas dārza stūrī smagi kvēl,
Tev neredzot, kā Pāna treļļi.

Tu guli. Un tavs roku zieds
Jau veras asiem lapu stūriem
Pret mani atbrīvots un vieds
Kā saule savu staru jūrā.

Vēl sekundi. Un plīsīs laiks.
Sprāgs vaļā dienas zaļie vārti.
Un vējš ies apskaidrots un maigs
Pār ātrumiem un stiebru sārtiem.

Tik vien es varu solīt, dot.
Tik vien. Un varbūt tev par prieku
Vēl ķirsi, kas tur spoži most,
Un vēl simttūkstoš citu nieku.